Izredzētā 87

Aleksa52 2 komentāri Skatīt bildi
Es aizvēru acis un centos atcerēties, kā es jutos,kad liku kaut kam lidot. Gribēju redzēt, vai es to varu izdarīt tīšām, vai tikai kad pagadās.

Pēkšņi sajutu atkal to pašu dīvaino spiedienu,ko agrāk. Es tam turējos pretī. Ar katru sekundi,kas aizritēja, spiediens palielinājās. Brīdī,kad es padevos spiedienam, tas izgaisa. Nezināju, vai kaut ko biju pakustinājusi, bet tam vairs nebija tik lielas nozīmes.

Pienāca saulriets. No Sebastiana, alana vai Geibriela joprojām nebija ne ziņas. Sāku kļūt aizvien tramīgāka. Īsti nezināju,ko lai iesāk. Alans bija teicis,lai gaidu šeit, bet Sebastians uzskatīja, ka labāk man būtu bijis bēgt. Bet kur? Man nebija nedz kur iet, nedz ar ko. Es biju pilnīgi viena mežā.

Tālumā dzirdēju vilku gaudas. Nebija taču pilnmēness. Ļoti cerēju,ka tā ir tikai saktritība nevis reāla saruna un ne par mani.

Pēkšņi dzirdēju,ka netālu no manis nokrakšķ zari. Viss ķermenis saspringa. Likās,ka dzirdu soļus,kas tuvojas man, bet nevarēju bt droša, jo man aisīs dunēja pašas sirdspuksti. Pēc pāris sekundēm spēju tālumā saskatīt siluetu, kas lēnām un piesardzīgi virzījās uz mnau pusi.. pievirzijos tuvāk kokam tā, ka daļēji spēju paslēpties aiz tā.

– Vivian, tu te esi? – dzirdēju kādu mani saucam.

– Jā! – nezināma iemesla dēļ atsaucos.

Komentāri

comments

Patiesība vai Meli? Novērtē un lasi tālāk nākamajā lapā!

0 0
Lasīt visu autordarbu >

Dalies ar rakstu un izsaki savu viedokli.

Noteikti Tev Patiks

Close




Izmantojot šo saiti tu piekrīti cookies (cepumu) izvietošanai tavā iekārtā

The cookie settings on this website are set to "allow cookies" to give you the best browsing experience possible. If you continue to use this website without changing your cookie settings or you click "Accept" below then you are consenting to this.

Aizvērt